Zen un kvantu fizika: Pārsteidzošas sakarības starp zinātni un austrumu filozofiju.

Zen mūks staigā pa Kioto dārziem. Fiziķis nemierīgi klīst Ženēvas laboratorijās. Abi meklē atbildes, abi meklē noslēpumus. Meistars Eihei Dōgens 13. gadsimtā savā "Shōbōgenzō" raksta, ka "Ceļš būtībā ir pilnīgs un caurvij visu. Bet kas to atpazīst?" Dažus gadsimtus vēlāk viens no kvantu fizikas aizsācējiem Nilss Bors (Niels Bohr) apgalvo: "Kas nav pārsteigts par kvantu teoriju, tas to nav īsti sapratis." Šajos divos teikumos ir saskatāma identiska neatliekamība: realitāte nekad nav tāda, kāda tā šķiet pirmajā brīdī. Šķietamība mānās, patiesība slēpjas zem ieradumu plīvura.

Zen filozofija attīsta paradoksa mākslu. Tās kōan lauž parasto loģiku un paver ieskatu klusumā. Kvantu fizika runā eksperimentu valodā, kas ir pretrunā ar veselo saprātu. 1927. gadā Solvejā, Einšteins izaicina Boru: "Dievs nespēlē kauliņus ar Visumu." Bet realitāte atbild ar daļiņu neparedzamību, ar noslēpumainību, ka novērotājs maina novērojamo pasauli. Laboratorijas kļūst par tempļiem, meditācija līdzinās ceļojumam uz neredzamo.

Zen klosteri un zinātnisko laboratoriju cauri gadsimtiem un kultūrām saista plāns pavediens. Abi cildina nenoteiktību. Abi apšauba dogmas. Zen aicina atteikties no vārdiem un dzīvot ar tiešu pieredzi. Kvantu fizika atmasko kategoriju stingrību un parāda, ka atoms, laiks un pat telpa nav absolūti, bet gan mainīgi un relatīvi.

Heizenbergs, nenoteiktības principa tēvs, atrada mierinājumu austrumu lasījumos. Šrēdingers lasīja indiešu Upanišadas un meditēja par vienotības jēdzienu. Fiziķis Fritjofs Kapra, ceļojot 70. gados starp Indiju un Ameriku, uzrakstīja "Fizikas dao" un stāsta par kosmisko deju, kas aptver daļiņas un meditētājus, zinātniekus un mūkus.

Šodien dialogs neaprobežojas tikai ar grāmatām. Rietumu zen templos notiek zinātnieku rekolekcijas. Pierobežas laboratorijas aicina filozofus un meditētājus. Ženēvā, CERN, jautājumi par Visuma izcelsmi savijas ar dilemmām, kas atgādina zen meditāciju: kurš novēro, kurš tiek novērots?

Šis ir stāsts par klusu, bet spēcīgu dialogu. Tas ir stāsts par vīriešiem un sievietēm, kas uzdrošinājās domāt par neredzamo, apšaubīt absolūto un atzinīgi vērtēt neskaidrību. Zen filozofija un kvantu fizika, katra savā veidā, ir divas atslēgas, lai atvērtu vienas un tās pašas durvis. Aiz šī sliekšņa tukšums nav neesamība, bet gan bezgalīgs potenciāls. Realitāte nav viena, bet gan daudzskaitlīga. izbrīns kļūst par metodi, un vienkāršība atklājas kā visgrūtākais no sasniegumiem.